Rīgas Karma Kagju budisma skolas budisma centra vēsture aizsākās 1997. gadā, kad vairāki jauni cilvēki kopīgi sāka meklēt kaut ko, kas vienlaicīgi būtu gan aizraujošs, gan attīstošs, gan arī lietderīgs. Un tad vienā brīdī sakrita visi nepieciešamie nosacījumi un notika tikšanās ar cilvēku, kas šajā lietā varētu palīdzēt. Protams, šis cilvēks bija lamas Oles skolnieks, kas parādīja topošajiem Rīgas sanghas (budistu kopienas) dalībniekiem, kā meditēt. Jau pēc pusotra mēneša, 1997. gada 20. augustā, noritēja pirmā lamas Oles Nīdāla vizīte Rīgā.

Uz pirmo lamas Oles lekciju, lai uzzinātu ko vairāk par Karma Kagju budisma skolas un tās galvas Karmapas darbību mūsdienās, atnāca apmēram 200 cilvēki – draugi un paziņas, citu budisma skolu pārstāvji un vienkārši cilvēki, kurus interesēja budisms. Jau pēc nedēļas pirmā entuziastu grupa devās uz Phovu (apzinātās miršanas praksi) Krievijas pilsētā Samārā. Protams, kad šie cilvēki atgriezās atpakaļ Latvijā, viņu dzīve sāka ritēt pavisam citā dimensijā. Viņiem bija motivācija biežāk pulcēties uz kopīgām meditācijām, lasīt lamas Oles rakstītās grāmatas, un iegūto pieredzi pārbaudīt karstās diskusijās ar dažādu citu mācību pārstāvjiem.

Drīzumā t.s. ceļojošie skolotāji – tuvākie lamas Oles skolnieki – sāka iekļaut Rīgu savos ceļojumu grafikos. Vieni no pirmajiem, kas ieradās Rīgā, bija tādi skolotāji kā Manfrēds Maijers (Vācija), Klauss Hermansens (Dānija) un Voiteks Tracevskis (Polija). Arī lama Ole, turpinot iesākto tradīciju, apciemoja Rīgu reizi gadā. Ilgu laiku budisma centram nebija savu telpu, tāpēc mēs pulcējāmies dažādās īrētās zālēs – sākotnēji Rēriha biedrībā, tad Austrumu kultūras centrā, un visbeidzot Rīgas Reiki grupas telpās. Bez tam mēs centāmies tikties arī dažādos īrētos dzīvokļos, kuru atrašanās vietas gan pastāvīgi mainījās.

Bez šaubām, mums visu laiku bija neīstenots sapnis par kādu nemainīgu vietu, kur satikties un meditēt. Šeit mūs iedvesmoja daudzie veiksmīgie budisma centru attīstības piemēri Eiropā un Krievijā. Lai mūsu vēlēšanos papildinātu ar darbiem, mēs izvirzījām sev mērķi veikt meditācijas, kas būtu veltītas tam, lai mūsu vēlēšanās pēc iespējas ātrāk piepildītos, un kuru laikā mēs apņēmāmies miljons reižu atkārtot mantru „Karmapa Čenno”. Paralēli mēs aktīvi nodarbojāmies ar atbilstošu telpu piedāvājumu izskatīšanu.

Kad mēs savās meditācijās jau bijām tikuši līdz pusei no iecerētā mantru skaita, lama Ole atkal apmeklēja Rīgu un mēs viņam izstāstījām par mūsu iecerēm. Lama Ole bija priecīgs par mūsu iniciatīvu, deva mūsu darbam savu svētību, un mēs vēl centīgāk meklējām potenciālās telpas mūsu budistu centram. No vienas puses, mūs motivēja vēlēšanās kopīgi izveidot pastāvīgu Karma Kagju skolas budisma centru Rīgā, no otras puses, mēs apzinājāmies arī situācijas triviālo pusi, proti, to, ka nekustāmā īpašuma cenas nepārtraukti aug. Mūs apmeklējošie skolotāji tika iepazīstināti ar dažādiem mums piedāvātajiem variantiem, līdz beidzot, tieši tajā laikā (2001. gada pavasarī), kad mēs bijām beiguši iepriekš minētās īpašās meditācijas, mums tika piedāvāts intriģējošs piedāvājums, kurā apvienojās, no vienas puses, pieņemama cena, bet, no otras puses, šajās telpās būtu jāiegulda arī liels darbs. Mums piedāvāja iegādāties skaistu, 19. gs. celtu ēku, pareizāk sakot, šīs ēkas pirmo stāvu un pagrabu. Mēs nofotografējām šo ēku, lai varētu parādīt lamam Olem šo variantu un apspriest, vai ir vērts to iegādāties.

Tikšanās ar lamu Oli notika Polijā, Kuharos, kur noritēja Phovas kurss. Brīdī, kad mēs satikām lamu Oli, viņš  izvēlējās vietu Brīnumu stupas celtniecībai. „Lieliska vieta!” – izdzirdējām mēs no lamas Oles, kad bijām parādījuši viņam līdzatvestās fotogrāfijas. Lamas Oles palīdze Katija bija daudz tiešāka un pavaicāja, vai mums ir pietiekami daudz naudas šādam pirkumam. Izrādījās, ka mums pietiekami daudz naudas nav. „OK, mēs padomāsim par šīs ēkas iegādi” – nobeigumā teica lama Ole, un, kā parasti, steidzās tālāk. Šajā brīdī mēs sapratām, ka mūsu priekšstati par budisma centra ēkas iegādi ir bijuši pārāk vienkāršoti.

Uz nākamo tikšanās reizi Volgogradā mēs bijām sagatavojušies daudz pamatīgāk, reālistiskāk novērtējot mūsu iespējas. Rezultātā mēs bijām izstrādājuši tādu rīcības plānu, kas paredzēja, ka mēs paši veicam pirmo iemaksu par noskatītajām telpām, un pārējo naudas daļu sedzam ar bankas kredītu, ko līdz šim nebija darījis neviens no daudzajiem Karma Kagju skolas budisma centriem Austrumeiropā. Taču lama Ole pilnībā atbalstīja mūsu iniciatīvu.

Un lūk, 2002. gada maijā 175 kvadrātmetrus lielas telpas bija mūsu rīcībā. Mūsu budisma centra ēka atrodas klusā, kokiem ieskautā Pārdaugavas vietā. Mums kaimiņos atrodas mūzikas skola, kurai ir plaša sporta zāle, kurā mēs mēdzam rīkot plašākus, vairāku dienu meditācijas kursus. Līdz Vecrīgai no mūsu centra ir tikai 20 minūšu ilgs gājiens pāri vienam no Daugavas tiltiem. Jau vēlāk mēs noskaidrojām, ka burtiski pāri blakus esošajai Slokas ielai 20.gs. divdesmitajos gados atradās pirmais budisma centrs Latvijā. Mēs par to pat lāgā nebrīnījāmies:).

Un tā, mēs bijām iegādājušies burvīgu komunālo dzīvokli, kurā bija sešas istabas, liela virtuve un garš koridors. Rūpīgāk iepazīstoties ar mūsu centra jaunajām telpām, mēs konstatējām, ka viena ārsiena no iekšpuses ir pamatīgi satrupējusi, žurkas ir sacaurumojušas visu grīdu, tualetē nav ūdens un visā dzīvoklī valda milzīgs juceklis – izskatījās, ka tajā ilgu laiku nebija dzīvojuši kārtīgi īrnieki, jo nedaudzās pazīmes, kas liecināja par kādreiz veikto remontu, bija vismaz 30 gadus senas. Krāsns apkure, aukstais ūdens, gāzes balons, elektrība – lūk, tās arī bija visas ērtības, kas tagad bija mums pieejamas.

Kā jau tas ir ierasts Dimanta ceļa budisma centros Rietumos, būtiska prakses sastāvdaļa ir kopīgs darbs centra izbūvē. Šajā darbā mums palīdzēja arī daudzi draugi no visas Eiropas. Tā mūsu centra rekonstrukcijas plānu mums uzdāvināja mūsu draugs – profesionāls arhitekts Filips no Švarcenbergas Vācijā, savukārt draugi no Krievijas mums nesavtīgi palīdz veikt dažādus ar mūsu centra telpu rekonstrukcijām saistītus remontdarbus.

2002. gada beigās mūsu centrā notika lielisks meditāciju kurss (retrīts), ko vadīja skolotāja Ļena Ļeontjeva no Maskavas. Šis retrīts vainagojās ar lielu pārtiju, kurā bez mums piedalījās arī apmērām 80 draugi no Krievijas, Lietuvas, Igaunijas, Baltkrievijas, Somijas un Vācijas. Tādā priekpilnā un starptautiskā gaisotnē mēs sagaidījām 2003. gadu.

Patiesību sakot, mums vēl ir jāpaveic daudz darba, lai īstenotu visus mūsu centra rekonstrukcijas plānus. Tāpēc mēs vienmēr esam pateicīgi par jebkāda veida palīdzību šajā darbā un gaidām pie sevis ciemos visus, kas vēlas piedalīties un izveidot budisma centru pašā Rīgas sirdī.