Budisma pamācības var iedalīt sūtras ceļā un tantras ceļā. Sūtras ceļš balstās uz cēloņiem, un tantras ceļš pamatojas uz rezultātu. Abi ceļi tiek izmantoti, lai atbrīvotos no duālā skatījuma, lai sasniegtu atbrīvošanos.

Sūtras ceļā vispirms tiek analizēts duālā skatījuma cēlonis. Tiek konstatēts, ka tā cēlonis ir mūsu pieķeršanās "Es", mūsu neziņa. Analizēšana turpinās. No kurienes rodas šāda ideja? Kāda ir šīs pieķeršanās "Es" būtība? Kādas ir tās pazīmes? Kas ir tās cēlonis, utt.? Visbeidzot, tiek secināts, ka tāda mūsu pašu identitāte patiesībā neeksistē. Sūtras ceļā sāk ar sapratni, ka tagad mēs esam ciešanu pilnā stāvoklī, un mēs meklējam šo ciešanu cēloni. Secinām, ka cēlonis ir mūsu iepriekš veiktās darbības. Tad rodas jautājums, kas tad ir novedis pie šādām darbībām un to karmiskajiem rezultātiem. Tiek konstatēts, ka to cēlonis ir mūsu traucējošās emocijas, kuras savukārt rodas no duālā skatījuma un mūsu pieķeršanās "Es". Tādējādi mēs nonākam pie izpratnes, ka pieķeršanās "Es" ir visu mūsu pārdzīvojumu cēlonis.

Pamatojoties uz šo izpratni, mēs sekojam sūtras ceļam, pirmkārt, ievērojot disciplīnas likumus ar ķermeni un runu. Tāpat mēs nonākam pie izpratnes, ka visas lietas ir savstarpēji atkarīgas, un ka tām nepiemīt patstāvīga realitāte, t. i, tās patiesībā neeksistē. Treškārt, mēs cenšamies attīstīt labvēlīgu attieksmi pret visām būtnēm.

Tāpēc sūtras ceļā mēs virzāmies uz priekšu, analizējot lietas, pētot to cēloņus. Pamatojoties uz sekojošo izpratni, tiek pielietotas dažādas metodes. Tādējādi tiek sasniegts stāvoklis, kurā mēs esam brīvi no ciešanām. Tiek sasniegta atbrīvošanās un arī visuzinošs stāvoklis. Tomēr šis ceļš ir ļoti lēns. Tiek teikts, ka bodhisatvas ceļā paiet trīs bezgalīgas kalpas, lai sasniegtu budas stāvokli.

Tantras ceļā, Vadžrajānā, mēs virzāmies uz priekšu pavisam citā veidā. Mēs neanalizējam cēloņus, mēs strādājam tieši ar pašu pieredzi. Piemēram, kad parādās traucējošas emocijas, mēs neanalizējam to cēloņus, bet pārdzīvojam tās nepastarpināti un nonākam līdz stāvoklim, kad spējam tās transformēt. Tāpēc tiek teikts, ka šis ceļš strādā ar "augli", rezultātu, un tāpēc ir ļoti ātrs. Abu ceļu sniegtais rezultāts ir viens un tas pats - mēs atbrīvojamies no ciešanām, un norimst iekšējie traucējumi, tiek sasniegta realizēšanās. Atšķirība starp abiem ceļiem ir tikai praktizēšanas veidā.

Tantras ceļš sākas atšķirīgos apstākļos nekā sūtras ceļš. Šis ceļš ir piemērots tikai praktizējošajiem ar augstākajām spējām, tā kā tas strādā nepastarpināti ar traucējošajām emocijām, neanalizējot to cēloņus. No otras puses, tiek teikts arī, ka šajos pagrimušajos laikos šis ceļš ir piemērots cilvēkiem ar spēcīgākajām traucējošajām emocijām. Iemesls ir tāds, ka šādiem cilvēkiem nav pacietības krāt nopelnus ilgākā laika posmā un praktizēt bodhisatvas ceļu. Viņi to vienkārši nespēj. Ja mēs patiešām spējam praktizēt tantras ceļu un esam spējīgi strādāt ar mūsu prāta traucēkļiem, tad tas ir ļoti ātrs ceļš. Šā vai tā, mēs nesasniegsim budas stāvokli dažās dienās vai dažos gados.

Vienmēr tiek teikts, ka Vadžrajānā notiek piesārņoto pārdzīvojumu un parādību pārcelšana tīrajā līmenī. Tomēr tas nenozīmē, ka šī transformācija notiek, tikai domājot vai ticot, ka viss ir tīrs. Runa ir par patiesu transformāciju. Lai mēs būtu spējīgi to darīt, ir nepieciešamas "trīs saknes" - svētības, sasnieguma un aktivitātes avoti. Svētības avots ir lama. Sasnieguma (sidhu) avots ir jidams. Aktivitātes avots ir dharmas aizstāvji. Lama ir vissvarīgākais no trim saknēm. Jidami un aizstāvji ir lamas manifestācijas. Neviens jidams vai aizstāvis nav atdalīts no lamas. Tāpēc lamam ir Vadžrajānā ir ļoti īpaša un svarīga nozīme.

Lai to saprastu, der atkal palūkoties uz sūtras ceļu. Te mēs paļaujamies uz skolotāju vai garīgo draugu, kas parāda mums ceļu. Atbilstoši viņu skaidrojumiem, mēs praktizējam un tādā veidā ejam cauri dažādiem bodhisatvas līmeņiem un pieciem ceļiem (uzkrāšana, savienošana, redzēšana, meditācija, nemācīšanās).

Vadžrajānā skolotājam ir daudz svarīgāka nozīme. Mēs viņu neuzskatām vienkārši par kādu, kurš parāda ceļu, bet gan redzam viņu kā Budu. Ar šādu attieksmi lamas svētība var tieši ienākt mūsu prātā un nobriedināt un atmodināt mūsu prāta plūsmu. Lai tas būtu iespējams, ir nepieciešami divi elementi. No vienas puses, vajag praktizēt, un, no otras puses, ir jāatveras lamam un patiešām jāuztver viņš kā Buda.

Sūtras ceļā mēs ļoti apzināti strādājam ar darbībām. Tiek pieliktas pūles, lai izvairītos no visām negatīvajām darbībām un darītu tikai pozitīvas lietas. Bet, tā kā mūsu pastāvīgais „pavadonis” ir pašu neziņa, un mums vienmēr ir dažādi traucēkļi, tas nekad neizdodas pilnībā, un vienmēr tiek izdarīts kaut kas negatīvs. Sūtras ceļš prasa tik ilgu laiku tāpēc, ka cenšanās darīt pozitīvo un traucēkļi prātā, kas mūs vedina uz negatīvām darbībām, vienmēr ir konfliktā.

Savukārt tantras ceļā ir papildus elements saistībā ar lamu. Patiesajā prāta dabā nav vietas apjukumam; tikai veids, kā mēs pārdzīvojam lietas, ir apjukuma iezīmēts. Ja mēs ar uzticību atveramies lamam, un tādējādi saņemam viņa svētību, mūsu prāts tiks vests uz briedumu. Tas nozīmē, ka ar svētības spēku mēs esam spējīgi pazīt prāta patieso dabu. Tāpēc lama – svētības avots – ir tik svarīgs Vadžrajānā, un to sauc par „pirmo sakni”.

Lai saņemtu svētību, ir nepieciešamas dažas lietas. No vienas puses, mums ir jāattīsta pilnīga uzticēšanās un paļāvība uz lamu. Tomēr tas neattiecas vienkārši uz jebkuru lamu. Tas attiecas uz to, kuru mēs esam izvēlējušies pēc tam, kad esam pārbaudījuši vairākus lamas. Tas attiecas uz lamu, par kuru mēs esam droši, ka varēsim attīstīt pilnīgu uzticēšanos viņam. No otras puses, lamam vajadzētu pārbaudīt praktizējošo, lai pārliecinātos, ka patiešām spēj viņam palīdzēt.

Ja mēs esam ieguvuši pārliecību, ka varam attīstīt šo pilnīgo atvērtību lamam, tam būtu jāsekmē nesatricināmas paļāvības rašanās. Tai patiešām jābūt tik ciešai un nesagraujamai kā dimants. Ja mēs spējam to panākt, tad rezultātā mūs vairs neietekmēs un netraucēs parastās domas. Uzticēšanās nesatricināmība ir arī „Vadžrajānas” (Dimanta rati) nosaukuma pamatā, jo uzticēšanās ir kā dimants – nesagraujama. Daudzi cilvēki kļūdaini domā, ka nav atšķirības starp Dimanta ceļa skolotāju un citiem skolotājiem. Parasts skolotājs var parādīt ceļu skaidrā un pilnīgā veidā, un izskaidrot, kā izturēties, kāds viss ir utt. Savukārt Dimanta ceļa skolotājs ir tāds, kas darbojas un māca ne tikai ar vārdiem, bet gan visos līmeņos. Ar savu ķermenisko izturēšanos, ar verbālajām pamācībām, un ar sava prāta iedvesmošanu viņš var vest mūsu prāta plūsmu uz briedumu un atbrīvošanos. Tikai tas, kuram piemīt šīs spējas, ir autentisks, īsts Vadžrajānas skolotājs. Ir daudz parasto skolotāju, bet tikai nedaudzus var saukt par Vadžrajānas skolotājiem.

Dordže Čanga lūgšanā ir teikts, ka uzticēšanās ir meditācijas galva. Tas attiecas uz paļāvību, kuru būtu jāattīsta Vadžrajānā – tāds uzticēšanās veids, kas rodas mūsos pilnīgā un dabiskā veidā, neko neiztēlojoties un nemuļķojot sevi. Kad tas parādās mūsu prātā, parastās domas pierimst, pateicoties lamas svētībai, un meditācijas pieredze rodas dabiski, nepieliekot nekādas pūles meditācijā. Tad lamas ķermeņa, runas un prāta iedvesma mūsos ir efektīva.

Agrākie Kagju līnijas meistari ir teikuši, ka sagatavošanās prakses – Njondro – ir dziļākas, nekā visas citas prakses. Šis apgalvojums attiecas vairāk uz Guru Jogu, nekā uz noliekšanos, Dordže Sempas meditāciju vai mandalas dāvāšanu, jo šeit mēs saņemam lamas svētības iedvesmu. Tādām praksēm kā Mahamudra vai attīstības fāzēm jidamu praksēs, vai nobeiguma fāzēm Sešās Naropas Jogās, kas visas pamatojas uz Njondro, vienmēr ir nepieciešams pareizi sagatavot prātu. Tas notiek, pateicoties svētībai, ko mēs saņemam, praktizējot Guru Jogu. Tikai pateicoties tam, ir iespējams pacelt piesārņotos pārdzīvojumus tīrā līmenī un pareizi strādāt ar citām praksēm. Uzticība, ko vajadzētu izjust pret lamu, ir kas vairāk, nekā jūtas, ko izjūtam pret zināmu skolotāju, kurš izturas mums patīkamā veidā. Ja lama smaida vai runā mums patīkamas lietas, var rasties uzticības sajūta, bet to sauc par „radušos no apstākļu noteiktām jūtām”. Vēlamā uzticība pret lamu, savukārt, ir dziļa iekšēja izjūta, kas nav atkarīga no tādiem ārējiem apstākļiem. Protams, sākumā tā vēl ir atkarīga no ārējām lietām, taču tad tā kļūst par iekšēju sajūtu, kas rodas neatkarīgi no ārējiem apstākļiem un mirkļa izjūtām. Tikai tad, kad ir radusies šī patiesi dziļā uzticība un nesatricināmā paļāvība, svētība var iedarboties tā, ka ikdienišķās domas un viss tamlīdzīgais norimstas dabiskā veidā. Aprakstos minētas šādas uzticības pazīmes: acīs parādās asaras un matiņi uz ķermeņa saceļas stāvus. Bet, lai tas notiktu, ir vajadzīga saikne ar lamu daudzu dzīvju garumā, to uzcelt vienas dzīves laikā nav iespējams.

Tikai tad, ja mēs saņemam īstu autentisku svētību, mēs esam tādā pozīcijā, ka varam sasniegt īsto augli, galīgo sasniegumu, augstākās sidhas. Ja kāds mēģina ar varu izsaukt mākslīgu uzticības un paļāvības sajūtu, tad svētība un iedvesma būs tikai iedomāta un mākslīga, un tāds būs arī auglis (rezultāts). Skolotāji ir tikai cilvēki. Viņiem ir ķermenis. Viņi var būt labā vai sliktā omā. Viņi dažreiz ir dusmīgi, dažreiz skumji utt. Bez patiesas uzticības un nesatricināmas paļāvības mūs ietekmēs šīs lietas un tiks izjusta nedrošība. Mēs prātosim, kāpēc meditācijas pārdzīvojums šodien nav tik spēcīgs kā vakar; mēs kļūsim nestabili un nedroši savā pārliecībā. Tam visam par iemeslu būs tas, ka uzticība un paļāvība vēl nav patiesi nesatricināma.

Ja mēs runājam par augstāko spēju sasniegšanu, tas, kas tiek sasniegts, nav nekas jauns vai no ārpuses. Tā ir mūsu pašu prāta dabas īstenošana. Augstākās spējas tiek sasniegtas tad, kad mēs esam brīvi no visiem mirklīgi mainīgajiem stāvokļiem un apstākļiem, un kad mēs esam aptvēruši, kāds patiesībā ir prāts.

Svētība ir spēja vest citu jūtošo būtņu prātu uz briedumu un atbrīvot tās. Svētībai nav nekādas formas vai specifisku izpausmes simbolu. Lai gan iniciāciju laikā tiek izmantoti dažādi simboliski priekšmeti, patiesā svētība ir, kad mēs atbrīvojamies no idejas, ka kāds saņem svētību un ka tā tiek dota. Tā ir galīgā iniciācija un īstā svētība. Viss cits ir tikai simboli un svētības saņemšanas piemēri.