Budisma pamācības var iedalīt sūtras ceļā un tantras ceļā. Sūtras ceļš
balstās uz cēloņiem, un tantras ceļš pamatojas uz rezultātu. Abi ceļi
tiek izmantoti, lai atbrīvotos no duālā skatījuma, lai sasniegtu
atbrīvošanos.
Sūtras ceļā vispirms tiek analizēts duālā skatījuma cēlonis. Tiek konstatēts, ka tā cēlonis
ir mūsu pieķeršanās "Es", mūsu neziņa. Analizēšana turpinās. No
kurienes rodas šāda ideja? Kāda ir šīs pieķeršanās "Es" būtība? Kādas
ir tās pazīmes? Kas ir tās cēlonis, utt.? Visbeidzot, tiek secināts, ka
tāda mūsu pašu identitāte patiesībā neeksistē. Sūtras ceļā sāk ar
sapratni, ka tagad mēs esam ciešanu pilnā stāvoklī, un mēs meklējam šo
ciešanu cēloni. Secinām, ka cēlonis ir mūsu iepriekš veiktās darbības.
Tad rodas jautājums, kas tad ir novedis pie šādām darbībām un to
karmiskajiem rezultātiem. Tiek konstatēts, ka to cēlonis ir mūsu
traucējošās emocijas, kuras savukārt rodas no duālā skatījuma un mūsu
pieķeršanās "Es". Tādējādi mēs nonākam pie izpratnes, ka pieķeršanās
"Es" ir visu mūsu pārdzīvojumu cēlonis.
Pamatojoties uz šo
izpratni, mēs sekojam sūtras ceļam, pirmkārt, ievērojot disciplīnas
likumus ar ķermeni un runu. Tāpat mēs nonākam pie izpratnes, ka visas
lietas ir savstarpēji atkarīgas, un ka tām nepiemīt patstāvīga
realitāte, t. i, tās patiesībā neeksistē. Treškārt, mēs cenšamies
attīstīt labvēlīgu attieksmi pret visām būtnēm.
Tāpēc sūtras ceļā mēs
virzāmies uz priekšu, analizējot lietas, pētot to cēloņus. Pamatojoties
uz sekojošo izpratni, tiek pielietotas dažādas metodes. Tādējādi tiek
sasniegts stāvoklis, kurā mēs esam brīvi no ciešanām. Tiek sasniegta
atbrīvošanās un arī visuzinošs stāvoklis. Tomēr šis ceļš ir ļoti lēns.
Tiek teikts, ka bodhisatvas ceļā paiet trīs bezgalīgas kalpas, lai
sasniegtu budas stāvokli.
Tantras ceļā,
Vadžrajānā, mēs virzāmies uz priekšu pavisam citā veidā. Mēs
neanalizējam cēloņus, mēs strādājam tieši ar pašu pieredzi. Piemēram,
kad parādās traucējošas emocijas, mēs neanalizējam to cēloņus, bet
pārdzīvojam tās nepastarpināti un nonākam līdz stāvoklim, kad spējam
tās transformēt. Tāpēc tiek teikts, ka šis ceļš strādā ar "augli",
rezultātu, un tāpēc ir ļoti ātrs. Abu ceļu sniegtais rezultāts ir viens
un tas pats - mēs atbrīvojamies no ciešanām, un norimst iekšējie
traucējumi, tiek sasniegta realizēšanās. Atšķirība starp abiem ceļiem
ir tikai praktizēšanas veidā.
Tantras ceļš sākas
atšķirīgos apstākļos nekā sūtras ceļš. Šis ceļš ir piemērots tikai
praktizējošajiem ar augstākajām spējām, tā kā tas strādā nepastarpināti
ar traucējošajām emocijām, neanalizējot to cēloņus. No otras puses,
tiek teikts arī, ka šajos pagrimušajos laikos šis ceļš ir piemērots
cilvēkiem ar spēcīgākajām traucējošajām emocijām. Iemesls ir tāds, ka
šādiem cilvēkiem nav pacietības krāt nopelnus ilgākā laika posmā un
praktizēt bodhisatvas ceļu. Viņi to vienkārši nespēj. Ja mēs patiešām
spējam praktizēt tantras ceļu un esam spējīgi strādāt ar mūsu prāta
traucēkļiem, tad tas ir ļoti ātrs ceļš. Šā vai tā, mēs nesasniegsim
budas stāvokli dažās dienās vai dažos gados.
Vienmēr tiek teikts, ka
Vadžrajānā notiek piesārņoto pārdzīvojumu un parādību pārcelšana tīrajā
līmenī. Tomēr tas nenozīmē, ka šī transformācija notiek, tikai domājot
vai ticot, ka viss ir tīrs. Runa ir par patiesu transformāciju. Lai mēs
būtu spējīgi to darīt, ir nepieciešamas "trīs saknes" - svētības,
sasnieguma un aktivitātes avoti. Svētības avots ir lama. Sasnieguma
(sidhu) avots ir jidams. Aktivitātes avots ir dharmas aizstāvji. Lama
ir vissvarīgākais no trim saknēm. Jidami un aizstāvji ir lamas
manifestācijas. Neviens jidams vai aizstāvis nav atdalīts no lamas.
Tāpēc lamam ir Vadžrajānā ir ļoti īpaša un svarīga nozīme.
Lai to saprastu, der
atkal palūkoties uz sūtras ceļu. Te mēs paļaujamies uz skolotāju vai
garīgo draugu, kas parāda mums ceļu. Atbilstoši viņu skaidrojumiem, mēs
praktizējam un tādā veidā ejam cauri dažādiem bodhisatvas līmeņiem un
pieciem ceļiem (uzkrāšana, savienošana, redzēšana, meditācija,
nemācīšanās).
Vadžrajānā skolotājam ir
daudz svarīgāka nozīme. Mēs viņu neuzskatām vienkārši par kādu, kurš
parāda ceļu, bet gan redzam viņu kā Budu. Ar šādu attieksmi lamas
svētība var tieši ienākt mūsu prātā un nobriedināt un atmodināt mūsu
prāta plūsmu. Lai tas būtu iespējams, ir nepieciešami divi elementi. No
vienas puses, vajag praktizēt, un, no otras puses, ir jāatveras lamam
un patiešām jāuztver viņš kā Buda.
Sūtras ceļā mēs ļoti
apzināti strādājam ar darbībām. Tiek pieliktas pūles, lai izvairītos no
visām negatīvajām darbībām un darītu tikai pozitīvas lietas. Bet, tā kā
mūsu pastāvīgais „pavadonis” ir pašu neziņa, un mums vienmēr ir dažādi
traucēkļi, tas nekad neizdodas pilnībā, un vienmēr tiek izdarīts kaut
kas negatīvs. Sūtras ceļš prasa tik ilgu laiku tāpēc, ka cenšanās darīt
pozitīvo un traucēkļi prātā, kas mūs vedina uz negatīvām darbībām,
vienmēr ir konfliktā.
Savukārt tantras ceļā ir
papildus elements saistībā ar lamu. Patiesajā prāta dabā nav vietas
apjukumam; tikai veids, kā mēs pārdzīvojam lietas, ir apjukuma
iezīmēts. Ja mēs ar uzticību atveramies lamam, un tādējādi saņemam viņa
svētību, mūsu prāts tiks vests uz briedumu. Tas nozīmē, ka ar svētības
spēku mēs esam spējīgi pazīt prāta patieso dabu. Tāpēc lama – svētības
avots – ir tik svarīgs Vadžrajānā, un to sauc par „pirmo sakni”.
Lai saņemtu svētību, ir
nepieciešamas dažas lietas. No vienas puses, mums ir jāattīsta pilnīga
uzticēšanās un paļāvība uz lamu. Tomēr tas neattiecas vienkārši uz
jebkuru lamu. Tas attiecas uz to, kuru mēs esam izvēlējušies pēc tam,
kad esam pārbaudījuši vairākus lamas. Tas attiecas uz lamu, par kuru
mēs esam droši, ka varēsim attīstīt pilnīgu uzticēšanos viņam. No otras
puses, lamam vajadzētu pārbaudīt praktizējošo, lai pārliecinātos, ka
patiešām spēj viņam palīdzēt.
Ja mēs esam ieguvuši
pārliecību, ka varam attīstīt šo pilnīgo atvērtību lamam, tam būtu
jāsekmē nesatricināmas paļāvības rašanās. Tai patiešām jābūt tik ciešai
un nesagraujamai kā dimants. Ja mēs spējam to panākt, tad rezultātā mūs
vairs neietekmēs un netraucēs parastās domas. Uzticēšanās
nesatricināmība ir arī „Vadžrajānas” (Dimanta rati) nosaukuma pamatā,
jo uzticēšanās ir kā dimants – nesagraujama. Daudzi cilvēki kļūdaini
domā, ka nav atšķirības starp Dimanta ceļa skolotāju un citiem
skolotājiem. Parasts skolotājs var parādīt ceļu skaidrā un pilnīgā
veidā, un izskaidrot, kā izturēties, kāds viss ir utt. Savukārt Dimanta
ceļa skolotājs ir tāds, kas darbojas un māca ne tikai ar vārdiem, bet
gan visos līmeņos. Ar savu ķermenisko izturēšanos, ar verbālajām
pamācībām, un ar sava prāta iedvesmošanu viņš var vest mūsu prāta
plūsmu uz briedumu un atbrīvošanos. Tikai tas, kuram piemīt šīs spējas,
ir autentisks, īsts Vadžrajānas skolotājs. Ir daudz parasto skolotāju,
bet tikai nedaudzus var saukt par Vadžrajānas skolotājiem.
Dordže Čanga lūgšanā ir
teikts, ka uzticēšanās ir meditācijas galva. Tas attiecas uz paļāvību,
kuru būtu jāattīsta Vadžrajānā – tāds uzticēšanās veids, kas rodas
mūsos pilnīgā un dabiskā veidā, neko neiztēlojoties un nemuļķojot sevi.
Kad tas parādās mūsu prātā, parastās domas pierimst, pateicoties lamas
svētībai, un meditācijas pieredze rodas dabiski, nepieliekot nekādas
pūles meditācijā. Tad lamas ķermeņa, runas un prāta iedvesma mūsos ir
efektīva.
Agrākie Kagju līnijas
meistari ir teikuši, ka sagatavošanās prakses – Njondro – ir dziļākas,
nekā visas citas prakses. Šis apgalvojums attiecas vairāk uz Guru Jogu,
nekā uz noliekšanos, Dordže Sempas meditāciju vai mandalas dāvāšanu, jo
šeit mēs saņemam lamas svētības iedvesmu. Tādām praksēm kā Mahamudra
vai attīstības fāzēm jidamu praksēs, vai nobeiguma fāzēm Sešās Naropas
Jogās, kas visas pamatojas uz Njondro, vienmēr ir nepieciešams pareizi
sagatavot prātu. Tas notiek, pateicoties svētībai, ko mēs saņemam,
praktizējot Guru Jogu. Tikai pateicoties tam, ir iespējams pacelt
piesārņotos pārdzīvojumus tīrā līmenī un pareizi strādāt ar citām
praksēm. Uzticība, ko vajadzētu izjust pret lamu, ir kas vairāk, nekā
jūtas, ko izjūtam pret zināmu skolotāju, kurš izturas mums patīkamā
veidā. Ja lama smaida vai runā mums patīkamas lietas, var rasties
uzticības sajūta, bet to sauc par „radušos no apstākļu noteiktām
jūtām”. Vēlamā uzticība pret lamu, savukārt, ir dziļa iekšēja izjūta,
kas nav atkarīga no tādiem ārējiem apstākļiem. Protams, sākumā tā vēl
ir atkarīga no ārējām lietām, taču tad tā kļūst par iekšēju sajūtu, kas
rodas neatkarīgi no ārējiem apstākļiem un mirkļa izjūtām. Tikai tad,
kad ir radusies šī patiesi dziļā uzticība un nesatricināmā paļāvība,
svētība var iedarboties tā, ka ikdienišķās domas un viss tamlīdzīgais
norimstas dabiskā veidā. Aprakstos minētas šādas uzticības pazīmes:
acīs parādās asaras un matiņi uz ķermeņa saceļas stāvus. Bet, lai tas
notiktu, ir vajadzīga saikne ar lamu daudzu dzīvju garumā, to uzcelt
vienas dzīves laikā nav iespējams.
Tikai tad, ja mēs
saņemam īstu autentisku svētību, mēs esam tādā pozīcijā, ka varam
sasniegt īsto augli, galīgo sasniegumu, augstākās sidhas. Ja kāds
mēģina ar varu izsaukt mākslīgu uzticības un paļāvības sajūtu, tad
svētība un iedvesma būs tikai iedomāta un mākslīga, un tāds būs arī
auglis (rezultāts). Skolotāji ir tikai cilvēki. Viņiem ir ķermenis.
Viņi var būt labā vai sliktā omā. Viņi dažreiz ir dusmīgi, dažreiz
skumji utt. Bez patiesas uzticības un nesatricināmas paļāvības mūs
ietekmēs šīs lietas un tiks izjusta nedrošība. Mēs prātosim, kāpēc
meditācijas pārdzīvojums šodien nav tik spēcīgs kā vakar; mēs kļūsim
nestabili un nedroši savā pārliecībā. Tam visam par iemeslu būs tas, ka
uzticība un paļāvība vēl nav patiesi nesatricināma.
Ja mēs runājam par
augstāko spēju sasniegšanu, tas, kas tiek sasniegts, nav nekas jauns
vai no ārpuses. Tā ir mūsu pašu prāta dabas īstenošana. Augstākās
spējas tiek sasniegtas tad, kad mēs esam brīvi no visiem mirklīgi
mainīgajiem stāvokļiem un apstākļiem, un kad mēs esam aptvēruši, kāds
patiesībā ir prāts.
Svētība ir spēja vest
citu jūtošo būtņu prātu uz briedumu un atbrīvot tās. Svētībai nav
nekādas formas vai specifisku izpausmes simbolu. Lai gan iniciāciju
laikā tiek izmantoti dažādi simboliski priekšmeti, patiesā svētība ir,
kad mēs atbrīvojamies no idejas, ka kāds saņem svētību un ka tā tiek
dota. Tā ir galīgā iniciācija un īstā svētība. Viss cits ir tikai
simboli un svētības saņemšanas piemēri.




