Pirms jebkuras Dharmas prakses vajadzīga zināma sagatavošanās, kas kalpo par pamatu pareizai tās izpildīšanai turpmāk. Tiek izšķirti divi sagatavošanās veidi - kopējais un speciālais. "Četras domas, kas novērš prātu no samsaras" attiecas uz kopējo sagatavošanos. Ko nozīmē "ar prātu novērsties no samsaras"? Tas nozīmē atbrīvoties no pieķeršanās dzīvei katrā no trim samsaras jomām. Šo brīvību no pieķeršanās mēs attīstām sevī, domājot par četrām noteiktām tēmām, ko sauc par kopējo sagatavošanos. Pirmā no šīm četrām tēmām - mēs augstu vērtējam savu cilvēcisko dzīvi, kuru ir tik grūti iegūt. Otra tēma - nepastāvīguma apzināšanās. Ar trešās palīdzību mēs attīstām sapratni par to, kā darbojas karma, cēloņa un seku likumība. Ceturtā - samsaras trūkumi: ciešanas, kas raksturīgas katrai eksistences formai tajā.

Vērtīgais cilvēka ķermenis

Cilvēciskās eksistences vērtīguma kontekstā runā par "dārgo cilvēka ķermeni", kuru ir ārkārtīgi grūti iegūt. Tas ir vērtīgs tāpēc, ka tam piemīt zināmas brīvības un iespējas. Tā vērtīgumu apraksta no trim aspektiem: plaši aplūkojot situāciju, skaitliskā salīdzinājumā un caur analoģijām. Pirmajā gadījumā tiek aprakstītas tā sauktās "brīvības", kas raksturīgas dārgajai cilvēciskajai dzimšanai. Piedzimšana par cilvēku skaitās vērtīga, jo ļauj izbēgt no citiem pārdzimšanas veidiem. Cilvēks ir "brīvs" no tiem pārdzimšanas veidiem, kuros viņš atrastos pavisam citā situācijā, nekā cilvēka dzīvē.

Runa ir par astoņiem citiem eksistences veidiem:

• Piedzimšana paranojas stāvoklī;
• Piedzimšana par garu;
• Piedzimšana par dzīvnieku;
• Piedzimšana necivilizētā valstī;
• Piedzimšana par dievu, sevišķi ilgdzīvotāju dievu;
• Dzīve ar garīgām nepilnvērtībām;
• Dzīve ar nepareiziem uzskatiem;
• Piedzimšana tādā laikā, kad nav parādījies Buda.

Dārgajai cilvēciskajai piedzimšanai ir raksturīga brīvība no šīm astoņām situācijām šādu iemeslu dēļ: kad esi kādā no šiem astoņiem eksistences veidiem, tad tiek izjustas tikai ciešanas, un nav nekādas brīvības, lai praktizētu Dharmu. Paranojas stāvokļos ir tikai viena sajūta - ciešanas no karstuma un aukstuma. Garu pasaulē būtnes nemitīgi cieš no bada un slāpēm. Dzīvnieku pasaulē radījumi tiek medīti, apspiesti, tie aprij, izmanto un moka cits citu. Ja esi cilvēks absolūti necivilizētā vietā, nav nekādu iespēju iemācīties kaut ko tādu, kas spēj izvest uz pozitīva ceļa. Dievs ilgdzīvotājs savas dzīves laikā pat pārdzīvo laimi un prieku kā iepriekšējās pozitīvās rīcības sekas. Tomēr nekas vairāk nenotiek, un pozitīvās karmas seku pārdzīvošana nozīmē, ka tā tiek iztērēta. Tādējādi, šie dievi pēc savas garās dzīves pārdzims zemākos, ciešanu pilnos stāvokļos. Proti, ilgi dzīvojoša dieva pārdzimšanas rezultāts ir nekas cits, kā ciešanas. Būtnes ar garīgām nepilnvērtībām nevar saprast Dharmas nozīmi, un tāpēc nevar to pielietot. Būtnēm ar nepareiziem uzskatiem automātiski piemīt tieksme uz negatīvu uzvedību, tādējādi krājot nākamo ciešanu iemeslus. Ja cilvēks piedzimst tādā laikā, kad nav Budu, tad nav arī nekā tāda kā budisms, un viņš nesaņems palīdzību izejai no samsaras ciešanām. Tādējādi dārgais cilvēciskais ķermenis nozīmē, no vienas puses, brīvību no šiem astoņiem nelabvēlīgajiem eksistences veidiem. No otras puses, ir zināmi ieguvumi, kuru dēļ mūsu cilvēciskais ķermenis ir dārgs un vērtīgs.

Šeit aprakstīti desmit ieguvumi, pieci no kuriem attiecas nepastarpināti uz mums pašiem, bet pieci citi - uz vidi, kurā mēs piedzimstam.

Pieci pirmās grupas faktori:

• Pati piedzimšana cilvēka ķermenī;
• Ierašanās pasaulē tā sauktajā "centrālajā valstī", tas ir, tādā vietā, kur ir pieejama Budas mācība;
• Nevainojami maņu orgāni;
• Nav problēmu, kas saistītas ar sekošanu nepareiziem uzskatiem;
• Ir dabiska uzticēšanās Dharmai.

Pieci citi aspekti, kas galvenokārt attiecas uz ārējiem apstākļiem:

• Piedzimšana tādā laikā, kad šajā pasaulē ir parādījies Buda. Ja kāds arī piedzimst kā cilvēks, bet laikā, kad nav Budas, tad cilvēciskā dzimšana nes viņam maz labuma, tā kā viņam nav metožu, ko māca Buda;
• Buda ne tikai parādījās, bet arī mācīja. Tas nav uzskatāms par pašsaprotamu, tā kā ne visi Budas, kas parādās, arī māca;
• Budas mācība nevis vienkārši tika dota kādreiz pagātnē, un pēc tam atkal izzuda, bet ir saglabājusies līdz mūsu dienām, lai arī šodien pamācības būtu mums pieejamas;
• Cilvēks nonāk līdz Budas mācībai un praktizē to. Kad cilvēks ir tik labā situācijā, kā aprakstīts - proti, dzīvo valstī, kurā mācīja Buda, un mācība ir saglabājusies līdz šai dienai, viņš gūst maz labumā no tās, ja mācību nepielieto;
• Cilvēks nevis vienkārši praktizē mācību, bet viņam ir arī laba sirds, un attieksme pret citām būtnēm ir dabiskā veidā mīlestības pilna.

Kopā aprakstītās astoņas brīvības un desmit ieguvumi ir tie 18 nosacījumi, kas apzīmē "dārgo" cilvēcisko ķermeni. Uzsvars ir tieši uz "dārgo", tā kā cilvēciskais ķermenis tikai tad tiek saukts par dārgu, ja sakrīt visi astoņpadsmit nosacījumi. Ja tā vai cita trūkst, tad tāda cilvēciskā eksistence netiks saukta par " dārgu". Mēs visi esam ieguvuši tādu cilvēcisko ķermeni, ko var raksturot kā "dārgu". To iegūt nav viegli, bet, gluži pretēji, ārkārtīgi grūti, tā kā tam ir bijis jāsakrāj milzīgs pozitīva potenciāla daudzums. Šī lielā pozitīvā potenciāla spēks apziņā noved pie pozitīva rezultāta - "dārgā cilvēka ķermeņa". Tas vienkārši ir rezultāts tam, ka pagājušajās dzīvēs mēs esam uzkrājuši ļoti daudz pozitīvā. Tikai uz šī fakta pamata var iegūt dārgo cilvēcisko ķermeni. Ir viens īpašs iemesls, kas ļāvis mums piedzimt tādos vērtīgos apstākļos: tā ir disciplīnas ievērošana. Tā jau pati par sevi ir vērtīgās cilvēciskās dzīves iegūšanas iemesls. Ar "disciplīnu", no vienas puses, saprot dažādas solījumu grupas personiskas atbrīvošanās sasniegšanai. No otras puses, var teikt, ka tā nozīmē izvairīšanos no desmit negatīvajām darbībām. Nav lielas nozīmes, kā to formulēt, vienkārši disciplīnas kvalitāte ir tiešais iemesls dārgā cilvēka ķermeņa iegūšanai.

Tāpat var minēt piemērus un analoģijas, lai gūtu priekšstatu par to, cik mūsu cilvēciskā dzīve ir vērtīga un grūti sasniedzama. Iedomāsimies stikla māju ar pilnīgi gludām sienām. Ja kāds sāks mest zirņus uz stikla sienām, lielākā daļa zirņu atleks un nokritīs uz grīdas. Ir pavisam mazticams, ka zirņi paliks uz stikla, gandrīz neiespējami. Ja turpinātu mest zirņus, agri vai vēlu kāds no tiem tomēr pielips pie stikla. Taču iespēja iegūt vērtīgo cilvēcisko ķermeni ir daudz mazāka par to, ka zirnis paliks uz stikla. Tas ir viens no piemēriem, lai parādītu, cik vērtīga ir mūsu eksistence, un cik grūti ir to iegūt. Cits piemērs: iedomāsimies, ka vējš un viļņi dzenā pa okeāna virspusi riņķi, bet okeāna dzīlēs dzīvo tāds īpašs bruņurupucis, kurš tikai reizi simts gados uz īsu brīdi paceļas virspusē. Iespēja, ka tas uznirstot trāpīs ar galvu riņķī, ir ārkārtīgi niecīga, taču vēl grūtāk ir iegūt dārgo cilvēcisko ķermeni. Tāpat dārgā cilvēciskā ķermeņa vērtīgumu un retumu var ilustrēt ar uzskaitījuma palīdzību, salīdzinot dažāda veida būtņu skaitu. Piemēram, ir diezgan precīzi zināms cilvēku skaits, kas pašlaik dzīvo šajā valstī - viņu skaits ir zināms. Taču nav iespējams saskaitīt visus kukaiņus, kas dzīvo nelielā zemes gabalā. Tas ir viens no paņēmieniem, kā var parādīt, cik tā ir reta un vērtīga iespēja - būt par cilvēku.

Mēs visi esam šeit dzimuši tādos apstākļos, ka mūsu cilvēciskā dzīve ir ārkārtīgi vērtīga. Mums ir jāapzinās, ka tas noticis tāpēc, ka mēs esam uzkrājuši milzīgu pozitīvo potenciālu un attīrījuši savu prātu no daudziem aptumšojumiem. Tagad mēs baudām rezultātus, jo pagājušajās dzīvēs esam tā izturējušies un praktizējuši. Un tagad ir svarīgi izmantot šos rezultātus vislabākajā veidā un apdomāti, lai tos tāpat vien neizšķērdētu. Citādi tas izskatīsies tā, it kā mēs būtu kaut kur devušies, lai kaut ko atnestu, bet atgrieztos tukšām rokām. Ja kāds, aizgājis pēc ūdens, atgriežas ar tukšu trauku, tad viņa gājiens bijis pilnīgi bezjēdzīgs. Līdzīgā veidā ir jācenšas nepalaist garām savu labvēlīgo situāciju un izmantot to ar vislielāko lietderību.

Piepildīt savu dzīvi ar jēgu nozīmē izmantot Dharmu un pielietot dažādas Budas mācītās metodes. Buda ir devis tik daudz metožu, ka vienam cilvēkam nav iespējams izmantot tās visas. Tāpēc ir jāizmanto tās, kuras jūs esat spējīgi pielietot. Vislabākā Dharmas prakse - kā Milarepam atstāt visas pasaulīgās darīšanas. Tomēr mūsdienās ir maz cilvēku, kuri spēj tik plaši praktizēt Dharmu. Kad redzi, ka arī pats neesi spējīgs to darīt, ir jāizlemj praktizēt tādā apjomā, kādā iespējams. Jādara tik, cik vari. Tas attiecas uz visām praksēm, ko mēs veicam - uz meditācijām, nopelnu uzkrāšanu, attīrošajām praksēm, un, protams, uz pamata vingrinājumiem. Piemēram, viena no iespējām pastāvīgi uzkrāt pozitīvo potenciālu - dot ziedojumus Budām. Vislabākais - lielā daudzumā pasniegt to, kas tev pieder; ja tas nav iespējams, vienmēr var dāvāt vienkārši tīru ūdeni; ja tas nav iespējams, tad daudz ziedu. Ja arī tas nav iespējams, var ar dziļu uzticību domāt par ziediem un dāvāt tos Budām. Tāpat var prātā dāvāt Budām ziedus, kurus kaut kur redzi. Izmantojot šīs metodes - dažādos veidos dāvājot ziedojumus Budām, atkarībā no individuālajām iespējām, prātā var uzkrāt pozitīvās tendences. Cita iespēja - būt ļoti devīgiem attiecībā uz sanghu. Te darbojas iepriekšējais princips: vislabākais ir plaši izpaust savu dāsnumu. Ja tas nav iespējams, tad - darīt to atkarībā no personiskajiem apstākļiem. Vajag atbalstīt sanghu, pie tam to dziļi cienot. Trešā iespēja - būt dāsnam attiecībā uz visām jūtošajām būtnēm, darīt visu iespējamo, lai palīdzētu tām. Piemēram, redzot izslāpušu dzīvnieku, iedot tam ūdeni.

Tie bija dažādi piemēri, kas rāda, ka vienmēr, visās situācijās, iespējams veikt dažādas prakses, kas rada nopelnus. To patiešām ir jācenšas darīt tik labi, kā izdodas. Tas attiecas, kā jau minēts, uz sagatavošanās vingrinājumiem un citiem rīcības veidiem, kurus var veikt, lai pastiprinātu savu pozitīvo potenciālu un grautu visu negatīvo, kas noslogo mūsu prātu. Kas attiecas uz kaitīgo un nopelnus nesošo rīcību, tad nevajag ieņemt tādu nostāju, ka vajag izvairīties no izteikti negatīvas rīcības, ko var viegli atcerēties, un nepievērst uzmanību sīkajām kaitīgajām darbībām. Negatīva rīcība, vai tā ir liela vai maza, tik un tā ir negatīva, un vienmēr nobriest problēmu un ciešanu veidā. Sekas vienmēr būs negatīvas, tā kā tās vienmēr atbilst rīcībai, kas tās izraisa. Tāpēc vajag koncentrēties ne tikai uz to, lai izvairītos no lielām negatīvām darbībām, bet arī turēties pa gabalu no mazajām, kuras var veikt tik viegli . Tas pats attiecas arī uz pozitīvo rīcību. No vienas puses, protams, jākoncentrējas uz to, lai rīkotos derīgā un pozitīvā veidā, darot visu, kas iespējams. Bet nevajag domāt, ka mazas pozitīvas darbības neko nenozīmē, un tāpēc vispār tas neveikt. Ļoti viegli var sastapt līdzīgu koncepciju: cilvēks domā, ka viņš vispār nav spējīgs izdarīt daudz pozitīvā, un tāpēc vispār neko neuzņemas. Bet jebkura pozitīva rīcība vienmēr nes atbilstošu rezultātu, un tāpēc vienmēr ir jādara tas, kas ir iespējams katrā individuālajā gadījumā, un nekad nevajag ignorēt arī sīku pozitīvu darbību. Tāpat arī attiecībā uz praksi nevajag domāt, ka nemaz nav vērts sākt, jo tāpat neizdosies praktizēt pilnā mērā, bet - ir jādara tik daudz, cik tas ir iederīgi tieši jums. Piemērs, kas ilustrē to, kāpēc jāizvairās arī no sīkas negatīvas rīcības: iedomājieties siena kaudzi, milzīgu kā kalns. Ja tikai viena maza dzirkstelīte nokļūs šajā kaudzē, sadegs visa zāle. Līdzīgā veidā pat niecīgākajai negatīvai rīcībai var būt lielas postošas sekas.

Nepastāvīgums

Otra no četrām pamata domām ir par nepastāvīgumu. Daudzi cilvēki mirst, neskatoties uz to, ka vēl ir jauni, un tikai nedaudzi mirst vecumā. Viens no piemēriem, kas ilustrē dažādos veidus, kā tas notiek: eļļas lampa sastāv no trauka ar eļļu un degļa. Kad tāda lampa ir līdz augšai pilna ar eļļu, un deglis vēl nav dedzis, tas atbilst situācijai, kad cilvēks ir piedzimis. Pilnīgi izdegusi lampa simbolizē cilvēku, kas nomiris no vecuma. Starp šīm divām iespējam ir milzīgi daudz variantu. Patiesībā ir daudz vairāk tādu apstākļu, kuru sekas ir nāve, nekā dzīvību uzturošu apstākļu, un izskatās, ka, salīdzinot ar pagājušajiem laikiem, ir audzis to apstākļu skaits, kuri var novest pie nāves. Piemēram, agrāk cilvēki pārvietojās kājām, un nepastāvēja briesmas nomirt autoavārijā vai lidmašīnas katastrofā. Šodien var redzēt ārkārtīgi daudz apstākļu, kas noved pie nāves, un tikai nedaudzus, kas aizsargā dzīvību. Ir jāapzinās, ka, lai gan pati nāve ir kaut kas neizbēgams, nekad nevar būt pārliecības par to, kad tā pienāks. Mūsu dzīvi var salīdzināt ar rasas pilienu uz zāles stiebra: tā ir ļoti trausla - tiklīdz uzlēks saule, tā izgaros.

Dzīvība ir dārga tāpēc, ka to ir ļoti grūti iegūt, bet ļoti viegli var zaudēt. Cilvēkam nav nekādas kontroles pār to situāciju, kurā viņš atrodas. Viņam ir daudz iespēju, kā izmantot savu dārgo cilvēcisko ķermeni, taču - ir gan nepastāvīgums, gan nāve. Mēs nekad nezinām, kad atnāks nāve; te nav nekā noteikta. Dzīve līdzinās vienam vienīgam īsam uzliesmojumam. Neskatoties uz to, mēs vienmēr kaļam nākotnes plānus; taču, šovakar aizejot gulēt, mēs nevaram būt pārliecināti par to, ka no rīta pamodīsimies. Var nomirt jebkurā vecumā: uzreiz pēc dzimšanas, bērnībā, jaunībā, briedumā vai sirmā vecumā. Tomēr tikai nedaudzi mirst sirmā vecumā. Vairumā gadījumu dzīve beidzas agrāk. Nāve ir neizbēgama, tā kā nav šaubu par to, ka tā nāks. Bet tās pienākšanas laiks nav zināms, tā kā nāve nepakļaujas nekādiem likumiem. Bērni nebūt ne obligāti dzīvo ilgāk par saviem vecākiem, skolotāji ne vienmēr mirst pirms saviem skolniekiem un tā tālāk. Katrs zina to no savas pieredzes, un vienalga mums ir tāda koncepcija, ka, piemēram, mēs uzskatām par dabisku, ka bērni dzīvo ilgāk par saviem vecākiem. Taču, palūkojoties apkārt un atceroties personisko pieredzi, var konstatēt, ka tas nebūt nav tik viennozīmīgi: nereti vecāki dzīvo ilgāk par saviem bērniem. Un, lai gan mums ir tā laime būt dzīviem, tomēr nebūt nav pats par sevi saprotams, ka tā tas būs ilgi: mūsu nāve var pienākt jebkurā brīdī.

Tā arī ir mūsu dzīves problēma: tā ir ārkārtīgi trausla, to var ļoti viegli zaudēt, ļoti viegli sagraut. Nāves brīdī mēs paliekam pavisam vieni. Nav nozīmes tam, cik mums tagad ir tuvu un mīļu draugu, cik tuva mums ir ģimene, cik mums ir māsu, brāļu, draugu un draudzeņu - nāves brīdī viņi nespēs mūs pavadīt un palīdzēt mums. Tikpat maz mums palīdzēs arī materiālās mantas, kas šobrīd šķiet tik svarīgas: nav nozīmes tam, cik naudas mums ir iekrāts lādē, cik liela un skaista ir mūsu māja, cik laba mašīna mums ir, - tad mēs nevarēsim to paņemt līdzi. Vienkārši nav iespējams neko paņemt līdzi, un mums nāksies visu atstāt. Tas attiecas gan uz mūsu ķermeni, gan uz visu šajā dzīvē, kas mums ir tuvs un mīļš. Visu dzīvi mums seko, tā teikt, mūsu ķermeņa ēna; mums nevajag to staipīt sev līdzi vai kaut kā parūpēties, vai tas mums ir vai nav, tā kā tas automātiski vienmēr ir. Tomēr nāves brīdi pat tas nespēs pavadīt mūs tālāk. Faktiski nav nekā tāda, ko mēs varētu paņemt sev līdzi. Vienīgais, kam nāves brīdī ir nozīme - tās ir tendences, kuras mēs esam uzkrājuši savā prātā. Pozitīvie un negatīvie iespaidi mūs pavadīs, vai mēs to gribam, vai nē, un mēs nevaram paņemt tikai pozitīvos iespaidus, bet negatīvos atstāt. Šīs tendences noteiks mūsu prāta stāvokli. No tām ir atkarīgs, kā mēs pārdzīvosim pašu nāvi un laiku pēc tās. Ja mēs esam uzkrājuši prātā lielu daudzumu pozitīvo iespaidu, tad iegūsim atbilstošu rezultātu. Tad mēs pārdzīvosim daudz laimes un nesastapsimies ar ciešanām, saistītām ar kaitīgām tendencēm. Ja mūsu prātā dominē negatīvas tendences, tad tās noteiks mūsu sajūtas, izsaucot ciešanas un sāpes. Mums vajadzētu patiešām labi apzināties: mūsu nāvē un tajā, kas notiek vēlāk, nekas cits mums nepalīdzēs, izņemot to, kā mēs esam izturējušies dzīves laikā.

Karma - cēlonis un sekas

Karma - trešā no četrām domām - atklāj cēlonības tēmu. Katra noteikta rīcība ved pie noteikta rezultāta. Pozitīva darbība vedīs pie labdabīga rezultāta, pie laimes un prieka sajūtas. Katra negatīva darbība neizbēgami dos sāpīgu rezultātu - ciešanas. Tā tas notiek bez vārda runas, tā kā rezultāts pēc savas būtības vienmēr atbildīs cēlonim. Ja mēs, piemēram, sējam sēklas, tad no tām izaug kāds noteikts augs - no rīsa graudiem izaug rīss, un nekas cits. Tāpēc es jau uzsvēru, cik svarīgi ir būt uzmanīgam šajā ziņā un darīt visu iespējamo, lai pastiprinātu savu pozitīvo rīcības veidu kā lielos darbos, tā arī šķietami mazos. Dominējošās tendences mūsu prātā nobriedīs vispirms. Ja mūsu prātā ir tendences, kas radušās negatīvas izturēšanās iespaidā, un tās ir pārsvarā, tad sākumā mēs pārdzīvosim tās, un tās dominēs mūsu dzīvē. Tad mēs izjutīsim ciešanas un būsim nelaimīgi. Tas, savukārt, padarīs mūsu dzīvi neveiksmīgu, un problēmas pieaugs. Ja mēs turpretī pastiprinām mūsu pozitīvo, lietderīgo izturēšanos un rūpējamies par to, lai tā dominētu mūsu dzīvē, tad prieks un laime dzīvē augs un būs pārsvarā. Tas uzturēs mūsu spējas arī turpmāk nostiprināt pozitīvo rīcības veidu. Daudzas sīkas lietas apkopojas, tāpēc nevajag noniecināt pirmajā acu uzmetienā nenozīmīgas pozitīvas darbības, bet, gluži otrādi, vienmēr, cik spēka, ir jātiecas tās veikt. Šīs četras domas "neizgudroju" es vai kāds cits lama. Tās nav kāds izdomājis, lai mūs mānītu, tās ir neviltotas. Tās mācīja Buda Šakjamuni, un tās ir patiesas. Buda deva šīs pamācības, pamatojoties savā viszinošajā gudrībā, mīlošajā labsirdībā un savās spējās.

Runa ir par to, ka katra prātā ir spēcīgi aptumšojumi, pie tam galvenās traucējošās jūtas ir pieķeršanās, dusmas un neziņa. Šie traucēkļi rada daudzas citas traucējošās jūtas. Tās ietekmē mūsu uzvedību un tādējādi noved pie daudzām negatīvām darbībām. Mūsu pašreizējā situācija ir tāda, ka traucējošās izjūtas lielā mērā dominē prātā un noved pie fiziskām, runas un mentālām darbībām, uz kuru rēķina mēs krājam karmu.

Vispār, protams, ir milzums negatīvu darbību, bet tās iedala noteiktās kategorijās: trīs attiecas uz ķermeni, četras - uz runu, un nākamās trīs - uz mūsu prātu. Trīs negatīvās darbības, ko veic ar ķermeni - tā ir slepkavība, zagšana un ciešanu nodarīšana seksuālajā ziņā. Četras, kas attiecas uz runu - tie ir meli, apmelošana, rupjību lietošana un bezjēdzīga pļāpāšana. Trīs, kas attiecas uz prātu - šeit tiek runāts par ļaunprātību, skaudību un pieturēšanos maldīgiem uzskatiem. No šīm desmit negatīvajām darbībām ir jāizvairās jebkurā gadījumā, kā arī jācenšas, cik vien iespējams, darīt pretējo, tas ir, veikt desmit pozitīvas darbības.

Ir vēl viena veida negatīvās darbības, kas ir daudz sliktākas par iepriekš uzskaitītajām. Tie ir "pieci ārkārtīgi kaitīgie izturēšanās veidi":

• Sava tēva nogalināšana;
• Savas mātes nogalināšana;
• Arhata nogalināšana;
• Fiziska kaitējuma nodarīšana Budam vai tam, kas viņu pārstāv, - piemēram, paša skolotājam (tas attiecas arī uz apzinātu Budas atveidu sagraušanu);
• Sanghas sašķelšana.

Veikt kādu no šīm piecām darbībām nozīmē uzkrāt ārkārtīgi negatīvu karmu. Tās ir daudz sliktākas par iepriekš aprakstītajām desmit negatīvajām darbībām. Šo darbību rezultāts nobriest īpaši ātri, tas ir, nepastarpināti pēc nāves, bez starpposma. Šo darbību rezultātā var uzreiz nonākt paranojas stāvoklī. Ar to izskaidrojams šo darbību nosaukums, ko burtiski var iztulkot tā: "piecas darbības, kuras paveicot, nav starpposma". "Starpposms" šajā gadījumā - tas ir laiks līdz rezultātu nobriešanai.

Ir vēl piecas darbības, kas ir ļoti tuvas piecām iepriekš minētajām:

• Stūpas sagraušana;
• "Parasta" bodhisatvas nogalināšana - tāda, kas vēl nav sasniedzis tiešas zināšanas pakāpes;
• Sava garīgā skolotāja, sava lamas nogalināšana;
• Seksuāls sakars ar arhatu;
• Zādzība attiecībā uz Trim Dārgumiem - Budu, Dharmu, Sanghu, piemēram, zagšus paņemt atpakaļ Trim Dārgumiem ziedoto.

Daudzos veidos var skaidrot, kā funkcionē karma, un tiek nodalīti dažādi darbību tipi. Taču te dota visplašāk lietotā negatīvo darbību klasifikācija: desmit negatīvās, desmit ārkārtīgi negatīvās un piecas tām tuvās. Kopumā var teikt, ka negatīvajām darbībām nepiemīt neviena pozitīva īpašība, tās vienkārši ir - kaitīgas. Tomēr Buda reiz teica, ka var sacīt arī tā: "Negatīvajām darbībām piemīt tikai viena laba īpašība, un proti, ka iespējams attīrīties no to radītās negativitātes." Tas gan nenozīmē, ka pašā kaitīgajā darbībā ir kāda pozitīva īpašība: tas vienkārši ir paņēmiens, kā pateikt to, ka ir iespējams atkal attīrīties no negatīvā. Attīrīšanās ir iespējama, pateicoties tā saukto "četru spēku" pielietošanai. Bet te ir jāpiebilst: pieņemts uzskatīt, ka ir daži gadījumi, kad, neskatoties uz četru spēku pielietošanu, ir ārkārtīgi grūti likvidēt tendences, ko radījušas zināmas negatīvās darbības. Runa ir par iepriekš minētajām piecām ārkārtīgi negatīvajām darbībām. Ir vēl viens izņēmums, kad ir ļoti grūti strādāt ar negatīvajiem iespaidiem prātā: kad cilvēkam nav uzticības Trim Dārgumiem, un viņš pieturas maldīgiem uzskatiem.

Samsaras trūkumi

Mūsu karma noved pie tā, ka izpaužas noteiktas norises un pārdzīvojumi, un tāpēc nosacītās eksistences rats turpina griezties. Tā arī ir iekārtota samsara. Uzkrājas darbības un karma, un no tā rodas visas parādības. Ja pārsvarā ir pozitīva rīcība, tad mēs piedzīvojam vairāk vai mazāk priekpilnu rezultātu, negatīvas rīcības pārsvarā tiek piedzīvotas ciešanas. Tādējādi samsaras ietvaros izšķir sešus dažādus uztveres veidus jeb sešus eksistences stāvokļus. Tie ir - paranojas sfēra, garu stāvoklis, eksistence dzīvnieka veidā, cilvēciska dzīve, pusdievu un dievu stāvokļi. Nevienā no šiem stāvokļiem nevar atrast neko citu, kā tikai ciešanas. Samsara ir nekas cits, kā ciešanas, tā kā tā vienmēr ir agrākās rīcības rezultāts. Varam aplūkot visus sešus stāvokļus, lai gūtu priekšstatu par tajos pārdzimstošo pārdzīvojumiem.

Paranojas stāvoklis – tā nav vienkārši viena sfēra, bet noteikta prāta stāvokļa nosaukums, kas iedalās dažādās apakšsfērās. Piemēram, ir astoņpadsmit dažādas "elles". Astoņās no tām būtnes cieš pamatā no ārkārtīga karstuma, astoņās citās – galvenokārt no briesmīga aukstuma. Bez tam ir vēl divas elles, tā kopā to ir astoņpadsmit. Visos šajos stāvokļos netiek pārdzīvots nekas cits, kā tikai versme un sals, ārkārtīgi lielas ciešanas.

Varētu pieņemt, ka, lai arī paranojas stāvoklī ir lielas ciešanas, citās eksistences jomās nav tik slikti. Tad vajadzētu aplūkot, kas tiek pārdzīvots, piemēram, garu pasaulē: tur mītošie "izsalkušie gari" stipri cieš no bada un slāpēm. Kādā no šo sfēru aprakstiem teikts: "Izsalkušais gars simts gadus pat nedzird tādus vārdus kā "pārtika" vai "dzeramais ūdens", un viņam nav nekādas iespējas tiem piekļūt". Aprakstos ir arī teikts, ka vēders izsalkušam garam ir liels kā kalns, bet barības vads ir tievs kā mats. Viņi vienkārši nespēj uzņemt sevī tik daudz ēdamā un dzeramā, lai remdētu badu un slāpes. Pat ja viņi atrod nedaudz ēdamā vai dzeramā, tad, nokļūstot mutē, tas tūlīt pārvēršas par kaut ko riebīgu, kā asinis un strutas. Tādējādi viņu dominējošās izjūtas faktiski ir nekas cits, kā ciešanas.

Atkal varētu pieļaut, ka droši vien nav tik slikti dzīvnieku pasaulē. Bet arī šeit, ja aplūko situāciju, kādā ir dzīvnieki, nevar atrast neko citu, kā tikai ciešanas. Visiem zināms, cik ciešanu piedzīvo dzīvnieki ūdenī un uz sauszemes, kā viņus medī un ļaunprātīgi izmanto.

Šīs jomas sauc par trīs "zemākajām" sfērām, tā kā ciešanas tajās ir rupjas un acīmredzami dominē. Tomēr arī tā sauktajās "augstākajās" sfērās mēs neatrodam neko citu, kā ciešanas. Piemēram, asūru, pusdievu, galvenā problēma ir greizsirdība. Viņiem ļoti skauž patīkamā dievu dzīve, redzot, ka viņu pašu eksistenci ar to nevar ne salīdzināt. Tāpēc viņi pastāvīgi karo ar dieviem, bet nekad neuzvar. Viņi vienmēr zaudē un vienmēr ir greizsirdīgi, tās arī ir viņu pasaules ciešanas.

Bet arī dievi cieš. Neskatoties uz to, ka dzīves laikā viņi peldas baudās, pirms nāves viņi pārdzīvo šausmīgas ciešanas, tāpēc, ka zina par to. Viņi ievēro nāves tuvošanos septiņas dienas iepriekš, kas dievu pasaulē atbilst septiņiem cilvēku pasaules gadiem. Tas ir, septiņu gadu laikā dievi precīzi redz, kur viņi pārdzims pēc nāves: iztērējuši visu savu labo karmu, viņi kritīs zemākajās sfērās. Gala tuvošanos viņi pamana arī pēc noteiktām pazīmēm – piemēram, novīst ziedi, kas rotā viņu ķermeņus, bet pats ķermenis sāk smirdēt. Tas ir, arī dievu sfēra ir ārkārtīgi sāpīga. Visbeidzot, cilvēciskajā pasaulē tiek pārdzīvotas dzimšanas, vecuma, nāves un slimības ciešanas.

Lai uz kuru eksistences sfēru mēs lūkotos, redzams, ka ciešanas un samsara ir ar vienlīdzības zīmi. Samsaru var salīdzināt ar sēdēšanu uz adatas – nav ne mirkļa bez ciešanām.

Četras domas, kas ļauj novērsties no samsaras, mums ir ļoti nozīmīgas. Daudzi no vecajiem meistariem ir teikuši tā: "Sagatavošanās laikā ir vairāk iedziļināšanās nekā galvenajā praksē". Lai attīstītos Dharmas praksē, ir svarīgi ļoti skaidri apzināties šos pamata uzskatus. Tāpēc ir jāvelta laiks pamatīgai četru domu nozīmes apdomāšanai. Tikai detalizēti izskatot un saprotot skaidrojumus par "dārgo cilvēka ķermeni", mēs spēsim to patiešām novērtēt. Pēc tam, apdomājot "nepastāvīgumu", mēs dabiskā veidā sapratīsim, kā darbojas karma un, sekojoši, kā funkcionē samsara, un kādas ciešanas ir tās dažādajās sfērās.

Ja ir attīstīts pamata redzējums, tad ir ciets fundaments, uz kura var būvēt savu Dharmas praksi, precīzāk, "četrus īpašos sagatavošanās vingrinājumus": noliekšanos, Dimanta Prātu, mandalas dāvāšanu un Guru jogu. Un pēc tam mums būs patiesi stiprs pamats tiešai izpratnei. Ja mēs nerūpējamies par cieta pamata izveidošanu, tad ir grūti sasniegt rezultātu, uz kuru ved visas prakses. Tas ir kā ar mājas būvniecību – ir vajadzīgs stiprs fundaments, citādi vēlāk māja var viegli sagrūt – uz to nevarēs paļauties. Var vēl daudz stāstīt par šo tēmu, bet es lūdzu jūs paturēt prātā jau teikto.

Atrasties samsarā nozīmē izjust ciešanas. Bet mums ir jāuzskata sevi par laimīgiem, tāpēc, ka atrodamies ļoti labvēlīgā situācijā, pārdzimstot kā cilvēki ar dārgo cilvēcisko ķermeni. Tas nozīmē, ka mums ir lieliska iespēja, kuras nav citās eksistences sfērās, tā kā mēs esam zināmā mērā brīvi un spējam atšķirt derīgu rīcību no kaitīgas. Mēs spējam atteikties no negatīvām darbībām un koncentrēties uz pozitīvajām. Vingrinoties pozitīvajā rīcībā, mēs, pateicoties šai dzīvei, spēsim sasniegt atbrīvošanos no samsaras.

Ja mēs par to nerūpēsimies un turpināsim rīkoties negatīvi, tad gūsim atbilstošus rezultātus un nespēsim atbrīvoties no samsaras. Tad mēs turpināsim griezties mūžīgajā pārdzimšanu riņķojumā no viena stāvokļa citā. Tāpēc mums vajag šeit un tagad apzināties šo iespēju un maksimāli izmantot to, kamēr mums tā ir.

Nekad nezaudējiet drosmi savā Dharmas praksē.