Pirms vairāk nekā 2550 gadiem Budam bija unikāli apstākļi, lai mācītu. Viņš dzīvoja augsti attīstītā kultūrā Ziemeļindijā, ārkārtīgi apdāvinātu skolnieku vidū, un pēc Apskaidrības sasniegšanas veselus 45 gadus viņš varēja rādīt ceļus uz prāta pilnīgu attīstību. Tas izskaidro viņa mācības, ko sauc par Dharmu, plašumu.

Kandžurs, kurā apkopoti Budas paša vārdi, sastāv no 108 sējumiem, kas satur 84 000 noderīgu pamācību. To vēlākie skaidrojumi, ko devuši viņa skolnieki – Tendžurs – apkopoti vēl 254 vismaz collu biezās grāmatās. Tāpēc saprotams kļūst izteikums, kurā Buda apkopoja dzīvē paveikto: "Es varu mirt laimīgs. Nevienu pamācību es neesmu paturējis paslēptu saujā. Visu, kas jums var noderēt, esmu jau devis." Paši pēdējie viņa vārdi norāda, ka budisms atšķiras no tā, ko pieņemts dēvēt par reliģiju. "Tagad neticiet maniem vārdiem tikai tāpēc, ka tos teicis Buda, bet labi pārbaudiet un apstipriniet tos ar savu pieredzi. Esiet gaisma paši sev!"

Šie izteikumi rāda budisma praktisko pieeju. Budisms domāts reālai dzīvei. Kad cilvēki jautāja Budam, kāpēc viņš māca un ko māca, Buda atbildēja: "Es daru to tādēļ, ka jūs, tāpat kā visas būtnes, meklējat laimi un cenšaties izvairīties no ciešanām. Es mācu to, kāds viss ir patiesībā."

Tāda mēroga mācību vislabāk var saprast savas dzīves kontekstā. Tās pilnīgā struktūra visskaidrāk izpaužas, ja to salīdzina ar citām mācībām un pasaules uzskatiem. Gadsimtu gaitā visi mēģinājumi ievietot budisma bagātību tajos vai citos konceptuālajos rāmjos ir tikai pierādījuši to šaurību.

Piemēram, šodien daudzi uzskata budismu par filozofiju. Tā tas ir tiktāl, ka mācība ir pilnībā loģiska. Domas skaidrība ir dabisks budisma prakses rezultāts, un tā rodas no neierobežotas iekšējā izplatījuma pieredzes. Lai arī domas skaidrība, protams, ir viens no prāta pilnīgas attīstības faktoriem, kālab tad budisms nav filozofija? Tāpēc, ka budisms izraisa dziļas pārmaiņas cilvēkos, kas sāk to praktizēt. Filozofija izskaidro lietas formālajā vārdu un ideju līmenī, bet, kad grāmatas tiek noliktas atpakaļ plauktā, nekas daudz nemainās.

Turpretī Budas mācība darbojas vispusīgi. Tā ved uz neatgriezeniskām pārmaiņām, sniedzot risinājumu iekšējām un ārējām norisēm, kas tiek pārdzīvotas ik dienu. Pielietojot mācību dzīvē, var dziļi pārliecināties par tās noderīgumu un sajust, kā visas ikdienas dzīves situācijas caurstrāvo jēga un izaugsme.

Daudzi ievēro pārmaiņas cilvēkos, kas praktizē šo mācību, tāpēc uzskata budismu par psiholoģijas paveidu. Ko lai par to saka? Šī cēlā aroda mērķis ir uzlabot cilvēku dzīvi. Dažādas psiholoģijas skolas vērstas uz to, lai cilvēks nesagādātu pārāk daudz grūtību sev un citiem un piedzīvotu pēc iespējas mazāk personisko sarežģījumu to sešdesmit - astoņdesmit gadu laikā, kurus šeit pavada lielākā daļa no mums. Savukārt budisms, īpaši Dimanta ceļš, sākas tur, kur cilvēki ir nobrieduši un stabili, kur tie pārdzīvo izplatījumu kā svētlaimes pildītu, nevis apdraudošu. Līdz tam pārliecība par saviem spēkiem ir tikai vārdi. No šī pašsavaldības līmeņa mācība attīsta drosmi, prieku un mīlestību - prāta iedzimtās bagātības.

Kad pieaug lietu un parādību nosacītās dabas apzināšanās, sastingušās koncepcijas atkrīt, un visas pilnīgās ķermeņa, runas un prāta kvalitātes sāk izpausties pašas par sevi. Tas notiek šādi: vispirms zināmas atklāsmes dod tas, ka samazinās dalīšana uz subjektu, objektu un rīcību, uztverošo, uztveramo un uztveres procesu. Tad izpratne par to, ka nav reāla vai personiskā "es", dod galīgo pārliecību par atbrīvošanos. Tas ir pirmais solis ceļā, nesatricināms pamats prāta pilnīgai atklāšanai, ko sauc par Apskaidrību.

Gan psiholoģija, gan budisms spēj mainīt cilvēkus, bet Budas mācība domāta psiholoģiski nobriedušiem  cilvēkiem, kas jau ir ieguvuši zināmu emocionālu komfortu. Budisms sākas tur, kur psiholoģija beidzas un tālāk vairs neiet, un budisma mērķis vienmēr ir pilnīga Apskaidrība – Budas stāvoklis – pilnības stāvoklis viņpus koncepcijām.

Vēl citi apgalvo, ka budisms ir reliģija. Tiesa, šāds statuss dod zināmus praktiskus labumus, piemēram, nekomerciālas organizācijas statusu, tomēr šis viedoklis ir diezgan apstrīdams. Būtisku atšķirību satur pats jēdziens "reliģija". "Re" latīņu valodā nozīmē "atkal", bet "ligare" – "apvienot". Tādējādi reliģija cenšas no jauna visus apvienot vai atgriezt pie kaut kā pilnīga.

Budismā, tieši pretēji, nav nekādas "atkalapvienošanās". Tas nemeklē pagātnē reiz zaudētu pilnības stāvokli. Ja mēs reiz jau esam izraidīti no paradīzes, tātad uz to nevar paļauties, jo tas var atkārtoties. Patiesībai, ja tā ir absolūta, jābūt patiesībai vienmēr un visur, un tas izslēdz jebkādas "ārējas" vai "visu radījušas" būtnes eksistenci. Ar veselo saprātu pārbaudot lielāko daļu dievu, kurus pasaulē pielūdz – greizsirdīgus, ar īpašnieciskām tieksmēm vai, Allaha gadījumā, īsti atriebīgus – redzam, ka labāk ar viņiem nesaistīties. Nav prātīgi izvēlēties sev par dievu to, kurš mums nepatiktu kā kaimiņš.

Turpretī Buda ir mūsu draugs. Viņš darbojas tikai tādēļ, lai atbrīvotu būtnes un vestu tās uz Apskaidrību, viņam nav cita mērķa, kā vien to pilnīga attīstība, augstākā laime. Viņš vēlas redzēt sev blakus kolēģus, nevis sekotājus. Budas mācībai raksturīgs gan godaprāts, gan elementāra spriestspēja. Tajā nav ne reliģisku nāves spriedumu kā islāmā, ne grēkā krišanas attiecībā uz seksualitāti, ne baznīcas dogmu, kurām vienkārši jātic. Visi Budas apgalvojumi ir loģiski, pārbaudāmi un spēj atbrīvot būtnes. Tie ir arī viegli izmantojami – lai gūtu labumu no budisma, vajag tikai paļauties uz to, ka ir mērķis, ko vērts sasniegt, proti, Apskaidrība (Buda), mācība, kas ved pie šī mērķa (Dharma), un ir draugi un palīgi šajā ceļā (Sangha).

Ko īsti māca Buda? Viņš apliecina, ka visa pamatā esošai patiesībai jābūt tai pašai vienmēr un visur, lai tā būtu patiesa. Nedalāmu no izplatījuma, atbilstošos apstākļos to var iepazīt kā paša prātu. Kopš Apskaidrības brīža Buda nepārtraukti rādīja, ka prāta būtība ir viszinošs bezbailīgs izplatījums, un nekas un nekad nav atdalāms no tā. Savā būtībā prāts ir nerimstošs augstākais prieks, tā izpausme ir aktīva līdzjūtība, un šis stāvoklis ir vispārējas pilnības avots. Prāts ir kā saule, kas staro pati no sevis.

Unikāli ir tas, ka Buda paļaujas uz savu skolnieku briedumu, viņš neredz nekādu vajadzību vadīt tos ar tiesājošu vai nosodošu dievu palīdzību. Tā vietā Buda dod praktiskus padomus un rāda pasauli kā kolektīvu sapni, kas rodas no visu būtņu primārās apziņas. Šajā kopējā ietvarā no dzīves uz dzīvi nobriest būtņu rīcības nospiedumi. Buda māca, ka mūsu šodienas dzīve ir mūsu agrākās rīcības rezultāts. Un, attiecīgi, šodien ar savām domām, runu un rīcību mēs nosakām savu nākotni gan šajā, gan nākamajās dzīvēs. Cēloņu un seku principu budismā sauc par „karmu”. Karmas izpratne dod atbildību pret paša dzīvi, bet tai pat laikā arī lielāku brīvību – mēs paši nosakām, kas ar mums notiks.

Tātad – kas ir budisms? Jēdzienu, kas vislabāk apraksta Budas mācību, izvēlējās viņš pats – 1500 gadus ilgās pastāvēšanas laikā Indijā to sauca par  Dharmu, un nākamajos 1000 gados Tibetā to sauca par Čjo. Abi nosaukumi nozīmē "kāds viss ir patiesībā". Izpratne, "kāds viss ir patiesībā", ir atslēga uz vispilnīgāko laimi.

No Lamas Oles Nidāla grāmatas "Par lietu dabu".